@laacz tvītu arhīvs

Neviens neprasīja manu viedokli, bet te tas būs, jo tā strādā Twitteris. Riskēju atrauties un izklausīties pēc Armanda Ruka, bet mani biedē ne vien viss, kas pēdējā laikā notiek, bet daļēji arī tas, kā par to runājam. 🧵

“Noskatījos Imantas video un sapratu, ka nekad vairs Latvijā naetgriezīšos”, “atgriežas deviņdesmitie”, “viss, meklēju veidus, kā pamest Latviju uz neatgriešanos,” u.c. (piemēru formulējumi ir izdomāti, bet balstīti šeit pēdējās dienās lasītajā.)

Vai VP dažādās pēdējā laika skaļajās un ne tik skaļajās lietās ir raisījusi uzticību? Nē. Pat pretēji, man gribētos teikt. Vai man nereti ir bailes par savu drošību un nav drošības, ka mani pasargās? Jā, regulāri. Vai tas ir ok? Nē, tas ir nepieņemami.

Bet vai man ir sajūta, ka citā valstī nesit, neslepkavo, neizvaro un brokastīs vienmēr cep perfektas olas? Nē, es zinu, ka arī citās valstīs notiek ne mazāki sūdi. Vai tas ir attaisnojums bezdarbībai? Nē. Bet mani biedē arī failed state naratīvs, kuru tagad bliežam katrā teikumā

Un es tiešām no sirds saprotu, ka visas šīs sajūtas, kas aprakstītas augstāk minētājos piemēros, ir valīdas un tādas domas var rasties. Bet varbūt ir kāds veids, kā par šo visu runāt un darīt, lai, cenšoties rast drošības jumtu, nepazaudētu pamatus? Meklēju pēc padoma.