🔴Drīzumā tiešraidē pieslēgsimies Uzvaras parkam, kur būvnieki jau trešo dienu veic pieminekļa kompleksa demontāžu un šodien plānota centrālā obeliska nogāšana. Pulksten 12.00 LTV1 ziņu speciālizlaidums.
Mārtiņš Staķis: Lūgums nedoties Pārdaugavas pieminekļa virzienā. Labākais veids to vērot ir no droša attāluma vai interneta tiešraidē, lai netraucētu būvniecības procesam.
Mārtiņš Staķis: Jaucot pieminekli pa kārtām, atklājās daudzas lietas, kas maina plānus. Būvnieki teica, ka ir gatavi to darīt šodien, es viņiem uzticos. Nav pareizi ilgi uzturēt spriedzi sabiedrībā, tas arī prasa milzīgus resursus nodrošināt kārtību ap pieminekli.
Mārtiņš Staķis: Es pēdējos divus mēnešus jutos kā bokseris, kurš izgājis ringā ar sasietām rokām uz muguras, jo uz mūsu pleciem gulstas liela atbildība un ir daudz neizpaužamas informācijas. [..] Pēc VDD lūguma, tehniskas detaļas atklāsim tikai pēc tam, kad tas notiks.
Mārtiņš Staķis: Policija un Valsts drošības dienests savu darbu dara ļoti augstā līmenī. Tas, kā šobrīd viss notiek, ir tā, kā bijām gatavojušies. Netiks tolerēts neviens mēģinājums šim procesam traucēt.
Mārtiņš Staķis: Es biju viens no tiem, kurš šo pieminekli pacietīgi pacieta. [..] Es esmu daudz darījis, lai skaidrotu krievvalodīgo auditorijai, ka tas nav vērsts pret viņiem, tas ir saistīts ar mūsu pagātni un lielas daļas [sabiedrības] emocijām par to.
Egils Levits: Lielākā sabiedrības daļa atbalsta demokrātiskās un tiesiskās vērtības. Ja mēs stāvam uz demokrātijas vērtību platformas, tādā gadījumā slavinājums okupantiem, armijai, kas atnesa mums tik daudz nelaimes, nav vietā. Uzskatu, ka pieņemts ļoti pareizs lēmums.
Egils Levits: Šis piemineklis pastāvīgi atgādināja par mūsu okupāciju, ar to saistīto daudzu cilvēku likteni – deportācijām, represijām un tā tālāk. Mums nav vajadzīgs šāds piemineklis. (..) Esam demokrātiska valsts, šāda veida slavinājumi nav vajadzīgi, tie traucē mūsu vērtībām.
Egils Levits: Krievijā ir pilnīgi cits režīms, ar to mums nav nekas kopējs, bet mentāli vienai sabiedrības daļai vēl tas tā ir. Domāju, ka pašreizējie notikumi, Krievijas iebrukums Ukrainā, paātrina šo atkabināšanās procesu no Krievijas – gan ekonomiski, gan cilvēku galvās.
Egils Levits: Sabiedrība saliedējas ap mūsu valsts vērtībām, tā tagad asāk redz brīvības, demokrātijas vērtību, un lielais vairākums atbalsta šo nostāju. Ir ekstrēma minoritāte, kura to neatbalsta, bet demokrātijā nekad nav simtprocentīga vienotība. (1/2)
Egils Levits: Domāju, ka Ukrainas pretestība Krievijas iebrukumam ir padarījusi mūsu sabiedrību apzinātāku, caur šo apziņu mūsu valsts kļuvusi stiprāka, sabiedrība labāk saprot, ka mūsu demokrātija un brīvība ir jāaizstāv. (2/2)
Velta Čebotarenoka: Es visus apsveicu šajā, manuprāt, lielajā svētku dienā. Ar to saprotot gan visu Latvijas tautu, gan līdzīgi domājošos cittautiešus. Un apsveicu arī savus kolēģus, 4. maija deklarācijas kluba biedrus, kuri saņēma drosmi un ierosināja nojaukt šo pieminekli.
Velta Čebotarenoka: Man liekas, ka mūsu kopējais darbs, pamodinot tautu, ziedotājus, tas deva arī zināmu impulsu politiķiem. Varbūt daļa politiķu arī baidījās izaicināt blakus esošo nezvēru, bet tomēr saņēmās un nobalsoja. Es ļoti priecājos, ka tas tiek izdarīts ar likumu.
Velta Čebotarenoka: Šodien kritīs pati lielākā smaile, kas nesa naidu, sašķeltību, ļaunumu un ļoti smagas atmiņas. Un nebaidīsimies par to, ka sabiedrība tiks sašķelta. Nē – tieši otrādi. Nebūs vairs, kur doties ar kliedzieniem un šņabja pudelēm.
Velta Čebotarenoka: Piemineklis pārāk ilgi ir stāvējis, pārāk ilgi Latvijā ir bijušas skolas ar krievu valodu. Tas ir mūsu lielākais sāpju punkts. Bet domāju, ka, visu šo darot, šis ir liels pagrieziena punkts. Tagad ar kopēju darbu mums izdosies kaut ko ļoti mainīt.
Velta Čebotarenoka: Daugavpils ir Latvijas pilsēta. Kā var būt, ka viņi iebilst pret okupekļa nojaukšanu? Ja viņi tā dara, ar tiesas lēmumu vai parlamenta lēmumu ir jāatlaiž dome, ieceļot tur oficiālu valsts pārstāvi, kas pieņem lēmumus par ielu pārdēvēšanu, okupekļa nojaukšanu.
Edvards Smiltēns: Ir skaidrs, ka šodien tas notiks. Precīzu laiku mēs nevaram pateikt, jo tas atkarīgs no tehnoloģiskajiem procesiem. Bet pēc priekšdarbu veikšanas mēs redzēsim šī akmens krišanu.
Edvards Smiltēns: Tēlaini izsakoties, šodien būs kritis akmens no mūsu pleciem. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Daudziem cilvēkiem šis akmens asociējās ar sāpēm, svešu varu un apspiestību.
Edvards Smiltēns: 21 metra dziļumā ir pāļi, tāpat armatūra – 32 milimetru metāla stieņi, kas satur kopā konstrukciju, un ne tas parastākais betons, kas sarežģī darbus, bet būvniekiem ir zināmi secinājumi par materiālu kvalitāti, un tos, visticamāk, uzzināsim pēc tam.
Edvards Smiltēns: Visam tam, kas paliek pāri no okupācijas pieminekļa, ir jāiet zudumā, proti, visiem materiāliem ir jānonāk vai nu izgāztuvē vai vērtīgāki materiāli ir jārealizē. Bet nevienai daļai no šī pieminekļa nevajadzētu palikt kā kādai vērtībai vai pielūgsmes objektam.
Ralfs Eilands: Mēs tolerējām tik daudz citādi domājošos, kā tas ir demokrātiskā valstī, pārslēdzāmies uz krievu valodu, uz ielas sarunājoties. Un viss, ko lūdzām šogad, lai nenāktu, nesvinētu, jo ir karš. Bet cilvēki nāca. (..) Tas bija lūzuma punkts, kad pateicām “pietiek”!(1/2)
Ralfs Eilands: Cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, ir jāapzinās, kādā valstī viņi dzīvo. Ja tu dzīvo demokrātiskā valstī, tad pieņem tās noteikumus, nevis alksti pēc cita gadsimta ciešanām, sāpēm, kuras tiek šobrīd izspēlētas pret Ukrainu. (2/2)
Kristaps Eklons: Šobrīd situācija ar sabiedrības kārtību ir mierīga, tas tiek kontrolēts. Varu tikai pateikties sabiedrībai par atsaucību un izpratni lieki nepulcēties pieminekļa apkārtnē.
Kristaps Eklons: Šobrīd būvnieki strādā pieminekļa pakājē, ir zināmi riska aspekti, tāpēc būvnieki lūdza policijai slēgt satiksmi, lai lieki neapdraudētu garām ejošos vai braucošos iedzīvotājus.
Kristaps Eklons par iepriekš aizturētajiem: Tie ir pārdesmit cilvēki. Tiks izvērtēts katrs gadījums. Atsevišķi indivīdi veica pretdarbīgas rīcības policijas aicinājumiem, tie saņems administratīvos sodus. Kopumā tie ir izņēmuma gadījumi. Policija ir instruēta rīkoties izlēmīgi.
Marina Kostaņecka: Kara sākums Ukrainā bija lūzuma punkts, kad daudzi krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji sāka kaut ko saprast par Latvijas okupāciju. Varbūt par maz visus šos gadus mēs mēģinājām viņiem paskaidrot savu attieksmi pret šo pieminekli.
Marina Kostaņecka: Piemineklis ir padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem, nevis Latvijas Republikas atbrīvotājiem. Vairākums krievvalodīgo to nespēj ne saprast, ne pieņemt, viņiem tas ir mātes Krievijas tēls, kas gaida savus dēlus no kara. Lai viņi tos gaida savā krievzemē.
Marina Kostaņecka: Mums pašiem ir piemineklis, kas slavina atbrīvošanu no jebkuras okupācijas un svešas varas, un tas ir Brīvības piemineklis, bet šis Pārdaugavas piemineklis bija pilnīgs svešķermenis Rīgas sirdī. Šodien ir liela diena, jo mēs tiekam vaļā no šī pieminekļa.
Marina Kostaņecka: Ir jāatšķetina cilvēki, kuri nav pietiekami informēti un kuriem apzināti ir politiskā nostāja, kas ir vērsta pret mūsu valsti. [..] Pret tādiem gadījumiem ir jāvēršas ļoti stingri. Tā ir mūsu valsts, neviens cits to neaizsargās, tikai mēs paši.
Rūta Dimanta: Šī ir zīmīga diena pilsoniskai sabiedrībai. Šis nav tikai valdības, Saeimas vai Rīgas domes lēmums, tas ir atbalsts no sabiedrības vairākuma, ziedojot naudu, ejot gājienā. Šī sabiedrības daļa ir ievērojami lielāka nekā tā, kura protestē. (1/2)
Rūta Dimanta: Šis piemineklis būtībā ir slavinājums kara noziegumam pret Latvijas tautu, neatkarību. Simboliem ir liela nozīme, tāpēc ļoti svarīgi, ka šajā simboliskajā lietā piedalījās arī sabiedrība. Esmu tiešām gandarīta, ka mums kopā tas izdevās. (2/2)
Rūta Dimanta: Tieši no Rīgas domes nāca ierosinājums, ka sabiedrības ziedotā nauda varētu tikt izlietota gan figūru, gan obeliska un pamatnes demontāžai. Pēc darbu pabeigšanas http://Ziedot.lv mājaslapā publicēsim gan tāmi, gan atskaiti par ziedojumu izlietojumu.
Rūta Dimanta: Jaunā paaudze izprot vēsturi, saprot, ka, ja mēs paši nepiedalīsimies savas valsts aizstāvēšanā, attīstībā, lološanā, tad nekas nesanāks.(..) Tas, ka sabiedrība ir ziedojusi vairāk nekā 30 miljonus līdzekļu atbalstam Ukrainai, liecina, ka mēs saprotam brīvības cenu.
Vilnis Ķirsis: Emocionāli šī man ir svētku diena. Jūtos līdzīgi kā bērnībā, kad tēvs mani paņēma līdzi uz Ļeņina pieminekļa nojaušanu. Diena, kurā mēs kā valsts nostiprinām savu pašapziņu un izdarām, iespējams, to, ko vajadzēja izdarīt pirms 30 gadiem kopā ar Ļeņina pieminekli.
Vilnis Ķirsis: Šodien noslēdzas trīs mēnešu periods, kurā dzīvojām kā uz pulvermucas, pastāvīgā spriedzē, kur meklējām risinājumus, bija arī spiediens, interese no visām pusēm, kāpēc process nenotiek ātrāk. Tika izstrādāts pamatīgs plāns ar visdažādākajiem scenārijiem.
Vilnis Ķirsis: Plus mīnus līgums par demontāžas darbiem ir 1,7 miljoni plus PVN. Tas ir 2,1 miljons. No tā pusi sedz dome, pusi – valsts. Bet arī sabiedrība ir saziedojusi līdzekļus ap 200 000 eiro, kas ir domāti speciāli būvgružu izvešanai. Apmēram šāda tā finansiālā situācija.
Vilnis Ķirsis: Šobrīd tā vieta ir ar milzīgu emocionālu slodzi, pie tam negatīvu. Varbūt būtu vajadzīgs mazliet atdzišanas periods un tad pēc tam skatīties. Bet es skatītos virzienā, ka tur cauru gadu varētu notikt kādas aktivitātes, sports vai citas. Atdot šo vietu rīdziniekiem.
Vilnis Ķirsis: Domāju, ka būs Latvijā pašvaldības, piemēram, Daugavpils, kur tas process tik viegli nenorisināsies, kur mēs vēl sagaidīsim dažādus brīnumus, pretvalstisku pretstāvēšanu, incidentus. Nebūšu pārsteigts, ja dome šo darbu neveiks un to nāksies veikt piespiedu kārtā.
Māris Kučinskis: Es esmu ļoti gandarīts, ka viss iet bez aizķeršanās. Man liekas, ka par labu nāca mācības, ko policija un politiķi guva 9. un 10. maijā. [..] Gribas ātrāk aizslaucīt to prom, jo tas simbols mums galīgi nav vajadzīgs, tas ir traģisms, nevis kaut kas pozitīvs.
Māris Kučinskis: Vienīgā baža, kas mums bija iepriekš, bija par to, vai mūs sapratīs tie, kam tas ir jāsaprot – ne jau Krievija, bet sabiedrotie ES. Mums vajadzēja, lai mūs saprot visi, nepietika tikai ar to, ka mēs vieni paši esam varoņi. Pēc notikumiem Ukrainā šī sapratne nāca.
Solvita Vība: Okupācijas muzejs izvērtē visus demontējamos objektus atbilstoši krājumam, kur iekļaujam tos objektus, kas palīdz mums stāstīt okupācijas stāstu. (1/3)
Solvita Vība: Attiecībā uz šo objektu krājuma komisija lēma, ka mēs šo stāstu, ja tas būs kādreiz vajadzīgs, varēsim izstāstīt ar jebkurām citām metodēm – ir daudz vēstures avotu, materiālu. (2/3)
Solvita Vība: Tāda materiāla pieskaršanās šim objektam, padomju piemineklim, mūsuprāt, Okupācijas muzeja krājumā nebija nepieciešama. Komisija pieņēma lēmumu un es kā direktore pieņēmu lēmumu fragmentus vai detaļas no šī objekta krājumā neiekļaut. (3/3)
Klāvs Sedlenieks: Karš Ukrainā droši vien mainīja lielas daļas cilvēku viedokli, ko varējām novērot arī 9. maijā, kur pretēji iepriekšējo gadu milzīgajām svinībām, tagad bija salīdzinoši pieticīgi. [1/2]
Klāvs Sedlenieks: Kas nozīmē to, ka daudzi, kas tur iepriekš bija pulcējušies, nolēma tomēr tur neiet un nesvinēt, jo šim piemineklim ir jau cita simboliskā vērtība arī viņu acīs. [2/2]
Klāvs Sedlenieks: Tas, ka tas ir bijis tāds propagandas ierocis, vienmēr ir bijis skaidrs. Ne velti šis piemineklis tika izveidots uz Brīvības ielas ass, tā kā tāds pretmets Brīvības piemineklim. Tagad tas ir kļuvis vēl skaidrāk.
Klāvs Sedlenieks: Tas apgalvojums, ka esam centušies skaidrot.. mēs esam skaidrojuši droši vien vairāk paši sev, nevis cilvēkiem, kas tur pulcējās. Ne visi, kas to pieminekli turēja sev kā svarīgu, ir bijuši tādi pašreizējās Krievijas politikas aktīvi piekritēji.
Klāvs Sedlenieks: Cilvēkiem, kuri nevarēja un joprojām nevar identificēties ar latviešu etniskumu, latvisko identitāti, šis piemineklis bija tāds kā pieturas punkts, kas viņiem ļāva atrast kaut ko, kas viņus saista šeit – tādā simboliskā nozīmē.
@ltvzinas ...vienlakus nav bijuši arī Latvijas atbalstītāji. Daudzi - pat strādājot labā valsts maizē - vēl 10.maijā lepni skrēja pie pieminekļa nolikt ziedus un neaizmirsa par to paziņot saviem domubiedriem. Ir laiks atsijāt graudus no pelavām.
Klāvs Sedlenieks: Tie cilvēki, kuri gāja pie pieminekļa 9. maijā, daļa no viņiem nenojauta to, ka latviskajā vidē šis piemineklis ir saistījies tikai ar okupāciju, ka tam nekad nav bijusi kaut kāda "atbrīvošanas" pozitīva pieskaņa.
Sandra Kalniete: Krievija nav mainījusies, tā ir atkritusi atpakaļ. Ir ļoti svarīgi, ka mēs beidzam dzīvot tajā postpadomju kokteilī, kurā visapkārt bija padomju piemiņas vietas, dažādi monumenti “atbrīvotājiem” – okupantiem.
Sandra Kalniete: Es gribētu cerēt, ka šis ir pagrieziena punkts, kad Latvijas sabiedrība, Latvijas politiskā un akadēmiskā elite pārtrauks bažīgi skatīties pāri plecam, ko Krievija teiks, kāda būs Krievijas reakcija.
Sandra Kalniete: Es ļoti ceru, ka tā ilūziju migla, kas vēl nesen bija galvā daļai politiķu, tagad beidzot ir izvējojusies. Es ceru, ka viņi ir sapratuši, cik bīstama valsts saviem kaimiņiem ir Krievija un cik bezcerīgi ir būvēt savu nākotni uz īpašu partnerību ar Krieviju.
Sandra Kalniete: Nevajag lolot ilūzijas, ka, nojaucot šos padomju pieminekļus, pēkšņi viss ir kārtībā. Tie cilvēki, kas atbalsta Putinu un Kremļa agresīvo politiku, dzīvo Latvijā, īpaši krievu kopienas vecākā paaudze.
Sandra Kalniete: Beidzot mēs varētu nezaudēt jaunāko krievu kopienas paaudzi, jo viņiem ir iespēja kļūt par pirmajiem Latvijai patiesi lojālajiem pilsoņiem. [..] Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Putinam izdodas pievākt vēl vienu Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju paaudzi.
Sandra Kalniete: Šodien mēs, latvieši, esam ļoti apņēmīgi, tikpat apņēmīgi kā bijām Atmodas laikā, mērogs varbūt ir cits un uzdevumi ir citi, bet varbūt tie ir pat dziļāki kā toreiz. Integrācijai un lojālu pilsoņu radīšanai tagad ir jāvelta daudz lielāka uzmanība.
Ināra Mūrniece: Kā Saeimas priekšsēdētāja izsaku gandarījumu par to, ka Saeimas likums, kas pieņemts saistībā ar šī okupācijas pieminekļa nojaukšanu, nu tiek pildīts. Un es ceru, ka tūlīt tas vainagosies. (1/2)
Ināra Mūrniece: Debates par šo likumu parlamentā bija ļoti asas, viedokļi dalījās. Domāju, ka 24. februāris un tas, ko mēs redzējām Bučā, Irpiņā, Krievijas karaspēka zvērības, daudziem atsauca atmiņā to, kas, Latvijā ienākot Krievijas karaspēkam, bija noticis šeit. (2/2)
Ināra Mūrniece: Ir pieminekļi, kas pastāv dabā, un ir tie, kas ir mūsu apziņā. Mums jāstiprina Latvijas vērtības, jāpadara valsts stiprāka, pavisam no Krievijas ekonomiskās telpas jāatsaistās. (..) Mums ir jādomā, kā stiprināt arī vēstures mācīšanu.
Māris Andžāns: Dziļi simbolisks mirklis, datums ieies vēstures grāmatās, ārvalstīs par to tiks vēstīts un apspriests. Vienlaikus tas arī rada zināmu satraukumu. Viens ir Krievijas reakcija, bet tas mazāk. [1/2]
Māris Andžāns: Bet vairāk iekšpolitiskie riski. Kā jau šodien tiek runāts, nojaucot pieminekli, netiks atrisināti integrācijas problēmjautājumi, kas ir sasāpējuši jau 30 gadus. [2/2]
Māris Andžāns: Mēs vairs nedzīvojam pirms 24. februāra, daudz kas ir mainījies. Krievijas telekanālu ierobežošana Latvijā – tas ir sekmējis to, ka nav cilvēkus iespējams tā mobilizēt, arī atsevišķi aktīvisti ir aizturēti. Nav tāda vienota organizējoša spēka.
Māris Andžāns: Jāskatās uz Krievijas reakciju. Nedomāju, ka šis ir viņu galvenais jautājums, viņiem ir daudz citu bažu. Skaidrs, ka būs nosodījums, paziņojumi. Bet praktiski pasākumi diez vai.
Māris Andžāns: Jautājums, cik ir krievvalodīgajiem izskaidrots, kas notiek. Man nav pārliecības, ka viņi saprot, kāpēc tas notiek.[..] Šai vietai jāpiešķir jauna nozīme. Citādi tā izskatīties pēc tādas kā kapa vietas. Droši vien būs cilvēki, kas nāks un noliks ziedus un svecītes.
Kristīne Želve: Nebūs jau tā, ka no rītdienas sāksies tās pārmaiņas pašas no sevis tikai tāpēc, ka pieminekļa vairs nav. Mums pašiem būs jāieliek diezgan daudz intelektuāla un garīga darba un piepūles, lai tā jaunā Latvija taptu un padomju mantojums tiešām aizietu pagātnē.
Kristīne Želve: Es nebiju pārliecināta par to, ka pieminekli vajag demontēt vai nogāzt, jo es uz to spēju paraudzīties arī kā mākslas darbu, es spēju uz to paraudzīties kā mūsu vēstures sastāvdaļu. Bet šī ir sabiedrības vairākuma griba un demokrātisks lēmums, kuru es respektēju.
Kristīne Želve: Ar pieminekļa nojaukšanu mēs kā sabiedrība arī paziņojam, ka jā, mums ir problēmas. 30 gadu integrācijas process ir izgāzies. Mums joprojām ir divas dažādas sabiedrības grupas, kurām ir atšķirīgas vērtības, skatījumi uz vēsturi, un, iespējams, arī nākotni.
Zanda Kalniņa-Lukaševica: Kopš pirmajiem lēmumiem ir bijusi diplomātiskā sarakste ar Krieviju, kur tā nav kavējusi paust savu viedokli, jāsaka, ka nekā jauna tajā nav. Vienlaikus Latvija izmantojusi iespēju paust, ka lēmumi pieņemti no skaidra tiesiskā un morālā principa. (1/2)
Zanda Kalniņa-Lukaševica: Krievijas militārais uzbrukums Ukrainai uzskatāms par agresiju, kas no starptautisko tiesību viedokļa ir smagākais, nopietnākais noziegums pret mieru. (..) Pieminekļa nogāšana ir kā pretpasākums Krievijas rīcībai. (2/2)
Zanda Kalniņa-Lukaševica: Zinām, ka ir regulāri dezinformācijas viļņi, tiem seko sociālo tīklu “troļļu” uzbrukumi, mēģinot ietekmēt sabiedrisko domu. Kiberuzbrukumi ir risks, ko Latvija kā valsts apzinājusies un stiprinājusi pārvaldes kiberspējas izturēt šādus uzbrukumus. (1/2)
Zanda Kalniņa-Lukaševica: Enerģētika ir specifisks risks šobrīd, jābūt gataviem, ka Krievija var ļaunprātīgi izmantot to, ka joprojām esam vienā elektrības sinhronizācijas tīklā, bet dienesti, ministrijas, uzņēmumi veido savu darbību, lai spētu nodrošināt energo drošību. (2/2)
Jānis Bordāns (Konservatīvie): Vēsturisks brīdis. Krīt nevis važas, bet simboli, lieli okupācijas simboli. Vēl šī gada sakumā valdībā, politikā nedomāja par to, ka tas ir iespējams, bija tikai sarunas. Tieslietu ministrijā atradām šo juridisko iespēju, tagad tas notiek.
Jānis Bordāns (Konservatīvie): Lielā mērā tas notiek tāpēc, ka sabiedrība skaidri pauda savu gribu. Bija 30 gadu stingums, ka tas juridiski nav iespējams. Atradām risinājumu. Arī tehniski – sākumā bija sajūta, ka tas notiks 3-4 mēnešus, bet, ja ir griba darīt, tad darbi notiek.
Jānis Bordāns (Konservatīvie): Tieslietu ministrijas paspārnē ir komisija, kas nosaka kaitējumu, kādu okupācija ir nodarījusi. Šobrīd aprēķini ir veikti. [1/2]
Jānis Bordāns (Konservatīvie): Darbosimies kopā ar ukraiņu kolēģiem, tās pretenzijas, kas tiks izteiktas pienācīgā tribunālā vai tiesā, kas noteikti būs pret Krieviju, šie procesi tiks papildināti arī ar Latvijas prasībām par nodarītajiem kaitējumiem. [2/2]
Tālavs Jundzis: Iespējams, 31 gada laikā situācija ir pavirzījusies ne īsti pareizā virzienā, ja joprojām ir daļa sabiedrības, kura atklāti demonstrē necieņu pret Latvijas valsti, neatkarību un vēsturi.
Tālavs Jundzis: Mēs, zinātnieki, cenšamies vēsturi padarīt iespējami objektīvu, bet varbūt ir pienācis laiks saprast, ka vēsturi veido arī monumenti kā Pārdaugavas piemineklis, un tā ir nepatiesas vēstures veidošana, īpaši jauniešu apziņā un izpratnē par vēsturi.
Tālavs Jundzis: Mūsu vēsture patlaban risinās Ukrainā, vienīgais, kas šobrīd ir jādara, ir jāpalīdz Ukrainai nolikt Krieviju savā vietā, tas ir visu mūsu problēmu risinājums. Pats galvenais ir palīdzēt Ukrainai, tā ir arī mūsu nākotne, brīvība un neatkarība.
Nika Aleksejeva: Ja mums šobrīd visa uzmanība pievērsta obeliska demontāžai, tad Krievijā lielā mērā tiek uzskatīts, ka demontāža ir sākta un, iespējams, pat jau pabeigta. Ziņas par to Krievijā pienāk jau no vakardienas, tikai tagad sāk parādīties arī tādi kā viedokļi. (1/2)
Nika Aleksejeva: Daļai Krievijas auditorijas liekas, ka pieminekļu demontāža notiek visā Baltijā, tāpēc konkrēti Latvijai varbūt nav pievērsta tik fokusēta uzmanība, īpaši šobrīd šī pieminekļa gāšanai, kā tas ir pie mums. (2/2)
Jānis Lange: Obelisks vēl nav nogāzies, būvnieks aktīvi turpina savus darbus, turpinās kalšanas darbi. Betons nav viendabīgs, ir vietas, kur tas drūp labāk, ir vietas, kur tas ir cietāks. Pateikt, vai tas notiks pēc 10 minūtēm, pusstundas vai stundas, neviens nevar.
Jānis Lange: Obelisks pavisam tiks nogāzts šodien. Viņš iet pareizajā virzienā, neliela sasvēršanās jau ir notikusi. [..] Kad tas tiks nogāzts, tad būvnieks sāks drupināšanas darbus.
Jānis Lange: Vakar mums bija operatīvā sanāksme, jo situācija objektā mainījās. Tika konstatēts, ka betons nav viendabīgs. Un tika konstatēts, ka tas var sākt apdraudēt drošību, līdz ar to tika pieņemts lēmums demontāžu sākt pēc iespējas ātrāk.
Jānis Lange: Laukums noteikti būs ierobežots, pavisam noteikti līdz šī gada 15. novembrim. Skatīsimies, kā iet ar labiekārtošanas darbiem, kas atbilstoši likumam jāpabeidz līdz nākamā gada 30. jūnijam, kad objektā jābūt zaļai zālītei.
Raimonds Graube: Mēs līdz šim bijām zaudējuši ideoloģiski informatīvo karu, šī ir tā diena, kurā mēs atbrīvojamies no šīs pagātnes. Es to sauktu par atdzimšanas dienu sabiedrībā, pēc kuras noteikti mēs vērtēsim procesus sabiedrībā citādāk kā līdz šim.
Raimonds Graube: Pieminekļa nogāšana radīs šo melnbalto situāciju, kurā cilvēkiem būs jāpozicionējas, arī karš Ukrainā to apliecina. Lai kā mēs analizētu karu, tas Latvijas sabiedrības saliedēšanai nāk par labu. [1/2]
Raimonds Graube: Lielākā problēma vienmēr ir ar pelēko zonu, ar neizlēmīgajiem, šī radikalizācija šo pozīciju padara skaidrāku. Šobrīd ir skaidrība un skaidrībā tu vienmēr zini, kā rīkoties tālāk. Šis ir attīrīšanās process mūsu sabiedrībai, galvenais mūsu pašu galvās. [2/2]
@ltvzinas Intreses pēc būtu redzēt okupekļa cokola, vai 2 metru augstumā no pakājes līmeņalīmeņa garengriezuma plānu, kaut kur arhīvos būtu jābut tehniskā plāna rasējumiem.
Jānis Sārts: Es ceru, ka atvadīšanās no padomju simboliem, to aiziešana nebūtībā iesāks citus procesus. Tas dos iespēju mums sākt tos procesus, kas palīdzētu mūsu Latvijas sabiedrību padarīt vienotāku jeb vismaz ar līdzīgākiem skatījumiem uz pamatvērtībām. [1/2]
Jānis Sārts: Svarīga izglītības kvalitātes kontrole, svarīgi, ka uzturam to, ka Krievijas televīzijas kanāli nav viegli pieejami Latvijas teritorijā. [..] Tas, cik šobrīd maz cilvēku aktīvi protestē pret šī pieminekļa nojaukšanu, vieš cerības, ka pārmaiņas ir sākušās. [2/2]
Jānis Sārts: Vajag skatīties uz veicamajiem darbiem pēc tā, kas nāk par labu Latvijai, nevis domāt par to, kādu reakciju tas varētu radīt no Krievijas puses. Ko mēs varam sagaidīt? Varbūt kiberuzbrukumus, bet viņi līdz šim, intensīvi uzbrūkot, neko nav varējuši sasniegt. [1/2]
Jānis Sārts: Provokāciju riski ir, bet jau vakar atsevišķu Krievijas propagandistu vidū varēja dzirdēt vilšanos, ka viņu sagaidītais masu protests pret šī staba nojaukšanu vispār nav. [..] Nekādā gadījumā nevaram to atstāt tā, ka nojaucam šo stabu un vairāk neko nedarām. [2/2]
Linda Ozola: Tai vietai ir jāvēsta par nākotni. Gribētu tur redzēt jaunāko paaudzi. Iespējams, ka tā vieta varētu būt veltīta sportam. Ļoti gribu redzēt vietu, kur bērniem un jauniešiem – nākotnes lēmumu pieņēmējiem – ir centrālā loma.
Linda Ozola: To nevajag novērtēt par zemu – vietvārdi, ielu nosaukumi arī ir ideoloģisks instruments, ko Padomju Savienība un Krievijas Federācija ir izmantojusi un izmanto joprojām, jo mēs nerīkojamies pret to. [1/2]
Linda Ozola: Tas ideoloģiskais slogs ir liels, bet nomainīt ielai nosaukumu ir pavisam lēti. Ir vieta arī šai diskusijai. Tās arī ir okupācijas sekas, ar ko mēs šodien sadzīvojam. Mums tas ir jāizdiskutē, lai saprastu un vienotos par to. [2/2]
Māris Bērziņš: Okupācijas simboli ir jālikvidē, par to nav šaubu. Taču vairāk par pieminekli mani uztrauc Latvijas "piektā kolonna" un tie, kas klusībā ir pret šī pieminekļa nojaukšanu. Latvijā ir ļoti daudz nelojālu iedzīvotāju, un viņi neveicina Latvijas attīstību un izaugsmi.
@ltvzinas Tāpēc piecel pačku un paraxties par izraidīšanu un nedodied jaunas vīzas īsteniem krieviem. Bļe te vēl dožģus salaiž un tad baidās. Dauņu bars.
Dzintra Geka: Tā ir kā svētku diena. Tas monstrs ir visu laiku šķēlis Latvijas sabiedrību. [..] Tolaik tas nebija tik milzīgs propagandas mehānisms, par kādu kļuva tagad, kad Putins nāca pie varas, kad manas mazmeitas saka, ka viņām ir bail braukt tur tuvumā.
Pēteris Vasks: Tas ir mūsu tautas pašcieņas jautājums. Mums tik bieži vēl sanāk redzēt, ka no kalpa laikiem mums muguras saliektas,ka tikai kaut ko ne tā nepasakām. Tagad mēs varam atliekt tās muguras, lai tās tādas paliktu.[..] Varam būt lepni, ka tas piemineklis beidzot kritīs.
Artis Pabriks (AP): Šis piemineklis ilgu laiku ir bijis simbols mūsu valsts okupācijai, mūsu tautas pazemojumam. Es domāju, ka jebkurš Latvijas patriots nekā citādi nevar uzņemt šī pieminekļa nojaukšanu kā vienīgi ar tādu pastiprinātu gandarījumu un taisnīguma sajūtu.
Artis Pabriks (AP): Simbola noņemšana neatrisinās problēmas, kas ir gadu gaitā veidojušās. Bet tas solis bija jāizdara. Simboli lielā mērā ir pamats visam tam, ko sabiedrība vēlas darīt, ko sabiedrība dara. Simbola nojaukšana iezīmē robežšķirtni starp iepriekšējo un nākošo.
Artis Pabriks (AP): Kamēr šādi simboli Latvijā bija un nebija labu iespēju atbrīvoties no tiem, tikmēr tā sāpe par pagātnes nodarījumu, par okupāciju, izsūtīšanu, zādzībām, izvarošanām, pazemojumu, tā cilvēkiem saglabājās. Pēc šī pieminekļa krišanas mums būs priekšā darbs.
Artis Pabriks (AP): Tiem, kas uzskata, ka piemineklim būtu jāpaliek, kas atbalsta Krievijas imperiālistiskās ambīcijas, karu pret Ukrainu, jāsaprot, ka nebūs tolerances, mēs negatavojamies pakļauties, piemēroties vai tolerēt. Demokrātiskā, brīvā valstī arī tolerancei ir robežas.
Vilis Daudziņš: Ilgus gadus nācās braukt garām šim piemineklim, gribējās ātrāk tam pabraukt garām, likās – kā tāda adata debesīs, kas kaitina mani ar savu uzbāzību, trulo simboliku, ar to vēstījumu, jo tajā nav nekā maiga, nekā no tā, kā es saprotu piemiņu un atminēšanos.
Lidija Doroņina-Lasmane: Es biju lēģerī, kad to [pieminekli] uzcēla, tagad ir labas sajūtas. Es esmu priecīga, ka tā vairs nav. Karš Ukrainā mums iedeva lielāku sparu, paldies ukraiņiem par to. Mums bija bailes, bet tagad esam saņēmuši spēku.
@ltvzinas Lidijas kundzei bija taisnība, ir slikti priecāties par karu Ukrainā, taču tas deva mums, latviešiem, spērienu pa pakaļu, lika saņemties, saliedēties un beidzot tikt vaļā no okupeļa. Kā @krisjaniskarins teica, laiks iztaisnot muguras un būt saimniekiem savā zemē.
Viesturs Kairišs: Es dzīvoju Āgenskalnā. Man tas piemineklis bija deguna priekšā. 9. maijs Āgenskalnā bija neiespējams. Es ļoti priecājos, ka šī šausmīgā diena, pazemojums man vairs nebūs jāpārdzīvo tik lielā, izteiktā mērā.
Viesturs Kairišs: Tas ir svarīgi, ka to izdarījām. Tas bija jāizdara. Mēs to labi, ātri korekti paveicām. Bet tas ir mazākais, kas jāizdara, tā ir simboliska aisberga virsotnīte. Mums ir globālāki darbi jāizdara, pirmkārt, mūsu apziņā. Uz visiem laikiem jāatraisās no Krievijas.
Krišjānis Kariņš: Tas, ka šis piemineklis ir nojaukts, nav tikai celtnieku, nav tikai Rīgas domes, Saeimas darbs, tas ir mūsu valsts iedzīvotāju, mūsu tautas kopējais darbs.
Krišjānis Kariņš: Mēs šobrīd straujiem soļiem atmetam pēdējās okupācijas sekas, atbrīvojamies no pieminekļiem, Krievijas energo dominances, no tās sajūtas, ka īsti neesam vēl saimnieki pašu zemē. Domāju, ka mums visiem savas muguras vēl vairāk jāiztaisno.
Krišjānis Kariņš: Aicinātu katru Latvijas iedzīvotāju, kurš nesaprot, kāpēc šis ir mūsu valstij labs notikums, paņemt vēstures grāmatu un sākt interesēties par mūsu valsts patieso vēsturi. [..] Visi var domāt, ko grib, bet sapratīsim faktus, kādi tie patiesībā ir bijuši.
Krišjānis Kariņš par to, kam vajadzētu būt pieminekļa vietā: Man liekas, ka mums vajadzētu ļaut idejai nostabilizēties tā, lai risinājumam piekrīt lielais vairākums. [..] Galvenais, kas vien tur sekos, tā mūsu demokrātiskās valsts izvēle, nevis okupācijas varas diktēts.
Zigmars Liepiņš: Viņš ir nogāzts un viņš vairs nebūs. Mums ir neatkarīga, demokrātiska valsts. Mazākumam, protams, ir tiesības izteikties. Bet mēs darām to, kas mums ir jādara. Saglabāsim lepnumu šajā lietā, saglabāsim savu “es”.
Romualds Ražuks: Ir milzīgs atvieglojums – aptuveni tā it kā izvilktu skabargu. Bija skaidrs, ka no tā nevar izvairīties, tas jāizdara, lai būtu atvieglojums. Tie bija impērijas nagi, kas bija iecirsti mūsu zemē.
Romualds Ražuks: Mani mulsina, ka vēl ir politologi, zinātnieki, kas apšauba, sakot, ka galvās paliks piemineklis. Bet tas jau nav par tiem cilvēkiem, kas pielūdz šo pieminekli, tas ir par mums, lai caur mūsu acīm, mūsu galvās nebūtu visu laiku jādomā par šīm impērijas paliekām.
Romualds Ražuks: Jārunā ar cilvēkiem. [..] Caur izglītības iestādēm, sabiedriskajām organizācijām jāskaidro, ka kaut kāds sociālais līgums starp latviešiem un tiem, kas to pielūdza, vairs nevar pastāvēt. Ja viņi dzīvo Latvijā, viņiem jārēķinās ar to.
Imants Lancmanis: Mums nav jāpakļaujas ideoloģiski un garīgi [Krievijas] spiedienam, ir jāuztur sava principiālā nostāja un jāvēršas pret visu, ko mēs jūtam kā ļaunu un antihumānu, un tur latviešiem vēl ir daudz jāmācās, jo cilvēkiem iekšā ir kaut kāda vēlēšanās samierināties.
Imants Lancmanis: Pasaule diemžēl jau ir iegājusi Trešā pasaules kara stadijā, un tas, kas notika, ir maza sastāvdaļa no pozitīviem soļiem, kas jāsper, lai stātos tam pretī. Ja netiks uzveikta šī otrā ļaunuma impērija, tad visu pasauli gaida ļoti smagi laiki.
Imants Lancmanis: Šis ir pavērsiena punkts, un es jūtu milzu atvieglojumu. Šis lielais obelisks izstaroja kaut ko ārkārtīgi negatīvu. [..] Bez kara Ukrainā mēs daudzas lietas nebūtu tik asi ieraudzījuši, mēs nebūtu sadūšojušies iznīcināt šo pieminekli.
Imants Lancmanis: Nav uzsvērts tas, kāda bija “atbrīvotāju”, [kam veltīts piemineklis], attieksme pret cilvēkiem. Kāda var būt runa par atbrīvotājiem, tas, kas notika, ir identisks tam, kas tagad notiek Ukrainā. Arī runa ir par "atbrīvošanu", kas notiek okupantu nežēlības formā.
Imants Lancmanis: Nevar vienmēr ar māksliniecisko vērtību aizklāt lietas, kas ideoloģiski ir pilnīgi nepieņemamas. Ja būtu izveidots piemineklis sātanam, tad neatkarīgi no izpildījuma pienākums būtu to iznīcināt. Šis ir apmēram līdzīgs gadījums, tam bija jāpazūd.
